gaidu plaukstas lieluma pavasari

Nākot mājās no skolas uzradās iedvesma šeit ierakstīt kaut ko.
 Viņa pazuda, kad ienācu mājās.

Zinu, ka gribēju rakstīt kaut ko par laiku. Nejau pulksteni. Nu, varētu arī par to, bet nu īstenībā biju domājusi laika apstākļus. Iedomājieties, man pirmo reizi mūžā patīk šāds laiks - lietus, diezgan apmācies.. Nē, man vairs nav nervu sabrukums (:D), vienkārši, nākot mājās, sapratu, ka pavasaris tuvojas! ( Vienu nakti pat sapņoju, ka lapas uzplaukušas, es biju priecīga, jap! )  Ārā putniņi jau čivina, tas ir tiiiik jauki! :) Nācu mājās, mazliet pilināja lietus un bija tik svaigs gaiss (RĪGĀ SVAIGS GAISS) un putnu dziesmas.. Es iedomājos vasaru, spīd saule, mazliet pilina lietus (visticamāk uzreiz pēc negaisa), putni pēc vētras. Es gandrīz izkusu ejot pa ielu! Pēdējās dienās patiešām vismaz vienreiz dienā ir gadījies iedomāties par vasaru, par tām sajūtām, kas parādās. Vienkārši super! Pēdējā laikā arī viss neliekas tik depresīvs, cilvēki apkārt arī vairs nav tik drūmi, kā bija tumšajā laikā. Jā, iespējams, ka tagad viss ir labāk, jo jau kad mēs ceļamies no rīta, ir gaišs.. Vismaz lielākajai daļai tā ir. Varbūt arī tas tiešām palīdz. Arī es jūtos labāk. nu baigi forši.:)