Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet.. /Klāvs Elsbergs/

otrdiena, 2013. gada 23. jūlijs

Positivus '13


Es, Lindiņa, Mārcis

Čau! Tā, kā tradīcijas nedrīkst lauzt, tad nu man šeit jāieraksta kaut kas par manu pozitīvo festivālu.

Ceturtdienas, 18. jūlija vakarā ap plkst. 19 mēs (es ar savu tētuku) devāmies ceļā no Kvieķiem uz Salacgrīvu. Pa ceļam bija jāsavāc arī brālēns Uģis un māsīca Linda. Kad tas bija darīts, devāmies uz Siguldu iepirkt izdzīvošanai nepieciešamo  - pārtiku un nedaudz alu. Bet pag, tas nav viss - mēs nebijām vien trīs (un tētis), otrā mašīnā brauca brālēni Mārcis un Dāvis, un mans tikpat kā brālis Lauris. Protams, arī tas vēl nebija viss, kopā ar mums bija arī Jānis un Elīna, kuri līdz Salacgrīvai nokļuva ar stopiem (šķiet, ka ļoti veiksmīgi), kā arī Kristīne un Jānis, kuri brauca uz festivālu ar savu automobili. Īsāk sakot, mēs bijām daudz un forši!
Pirmie Salacgrīvā ieradāmies mēs - Linda, Uģis un es (un šoferis tētis), tētuks mūs izmeta ceļa malā pie telšu pilsētiņas un pats brauca mājup, tā nu mūsu 5 dienu piedzīvojums sākās. Ar biļetēm problēmu nebija, nemaz nevajadzēja būt, iegājām iekšā un sākām meklēt vietu, kur apmesties. Šogad tā bija Saldās kafijas iela. Es nezinu, kas tas bija - pieredze vai....? , bet telts vieta atkal bija labā vietā. Vismaz man tā likās.
Atkal ap roku viss, ko varēju dabūt
Pirmajā vakarā skaisti iekārtojāmies, sagaidījām pārējos, paballējāmies, padancojām pie Dj (kas gan nebija zināms, bet tāpat jauki) un devāmies gulēt. Nākamajā dienā, tas ir, piektdien,viss sākās. Pamodāmies kaut kādos 10 vai 9, vai vienalga cikos, ieturējām pirmo festivāla maltīti - ēdām līdzpaņemto pārtiku. Plkst. 12.00 atvērās festivāla teritorija. Uzreiz gan turp nedevāmies, jo mums bija jāpaballējas pie mašīnas, jāsapazīstas ar citiem ļautiņiem... Tad mēs devāmies uz Positivus teritoriju ievērtēt visu. Nu, ko lai saka, riktīgi forši, festivāls jau atkal nepievīla.
Pirmais, ko izmantoju, ieejot festivāla teritorijā jau trešo gadu - visas atrakcijas, balvu saņemšana, kā arī pastkartīšu nosūtīšana iemīļotajiem māksliniekiem. Pirmajā dienā kartiņas nosūtīju Zodiakam un Satellites LV, laikam. Vismaz to es tagad mēģinu atcerēties lūkojoties katras dienas programmiņā. Pēc tam aizgājām pie Dzintras. Jā, jā, pie tās pašas Dzintras, kura dzīvo Salacas krastā. Tur satikām arī Mārča bijušo kursabiedru un labo draugu Sandi. Mazliet papļāpājām un devāmies atpakaļ uz festivālu, nē, sākumā devāmies vēl pasēdēt un paballēties pie mašīnas. Tad gājām baudīt festivālu. Kādus koncertus es apmeklēju pirmajā dienā? Es biju uz Zodiaka pēdējo dziesmu un uz Satellites LV, kā arī biju aizčāpojusi līdz Dabas skatuvei, kur tajā brīdī uzstājās improvizācijas teātris "Improzoo". Skaisti! Un pēc Satellites LV jau bija jūtams, ka šajās dienās man zudīs balss.
Cikos aizgāju gulēt - neatceros. Kā to vispār var atcerēties? Man visas dienas ir tik ļoti sajukušas kopā, laikam nākamgad būs jāpieraksta viss, lai var uztaisīt apjomīgu rakstu.
@The Sound Poets
Sestdienā smuki pamodāmies (ap 10 drošvien), tas jau atkal nav svarīgi.  Atkal ieturējāmies un bijām gatavi piedzīvojumam! Ballīte pie mašīnas, ballīte telšu pilsētiņā, ballīte visur! Biju arī atrakcijās atkal, laimēju kaut ko. Gribējās noskatīties "Sapņu komanda 1935", bet tur bija ļoti daudz cilvēku, tāpēc kādu pusstundiņu pasēdēju ārā uz ērtajām siena ķīpiņām.. Tad devos uz Pienvedēja Piedzīvojumiem, ārkārtīgi skaisti, lēkājami un forši gabali! Pēc Pienvedēju koncerta nekur prom negājām (es un Linda), devāmies pie skatuves gaidīt The Sound Poets. Nostājāmies pašā skatuves centrā un pirmajā rindā, piezvanījām draugiem, lai nāk tik šurp, un gaidījām koncertu. The Sound Poets koncerts. Kā bija? Bet protams, ka fantastiski! Vēl pie tam gandrīz visām dziesmām vārdus zināju, laimīga biju! Un "Kalniem pāri" kā vienmēr nonesa publiku, brīnišķīgi, kā mēs mākam dziedāt!!!! :))  Pēc The Sound Poets devāmies uz telšu pilsētu. Vai uz mašīnu pilsētu. Vienalga, bet smieklīgākais bija tas, ka mūsu puiši - Dāvis, Lauris un Uģis, bija kaut kur atraduši "Top" iepirkumu ratiņus un ar tiem braukājās. Tas bija smieklīgi, tikai tie ratiņi kaut kur pazuda. Laikam kādam citam tie iepatikās vairāk... :) Tad nu ballīte, ballīte, ballīte... Un es aizballējos līdz Express Pastam. Biju jau tur piegājusi vairākas reizes, bet šī nu izrādījās tā trakā reize, kad aizsēdējos tur (nu labi, aizstāvējos). Vismaz man liekās, ka tad sākās mans festivāls pie pasta. Īsāk sakot, foršie un pozitīvie pasta ļautiņi mani nedzina prom, ļāva ar sevi pļāpāt, ļāva palīdzēt. Runājot par palīdzēšanu -  sestdien uzzinājuši, ka Latvijas U-20 basketbolisti iekļuvuši EČ finālā, Express Pasts izdomāja uztaisīt speciālu ziņojumu kasti basketbolistiem (ziņas pie U-20 puišiem nonāca pirms fināla spēles). Tad nu katrs varēja nākt un aizsūtīt kādu uzmundrinājuma sveicienu, labu vārdu vai vienkārši "smaidiņu". Lūktum, un šeit es gāju pie cilvēkiem un aicināju viņus uzrakstīt sveicienus. Tā teikt - brīvprātīgais darbs. Tad nu es iemīlējos arī visā tajā pasta darīšanā un cilvēkos, kas tur strādāja. Nu fantastiski. Bet tad man bija jāaiziet uz Imagine Dragons koncertu. Nē, tā nebija spiesta lieta, man vienkārši vajadzēja uzfilmēt Valdim dziesmu "Tiptoe". Tas tika izdarīts. Tā nu mani draugi mani sazīmēja un es aizgāju pie viņiem, kāpās tuvu skatuvei. Tur Jānis mani apmētāja ar čiekuriem, es tur vāļājos pa kāpu.. Nu, jautri un relaksējoši. Pēc tam it kā vajadzēja aiziet uz Sigur Ros, bet es, protams, izvēlējos aiziet uz pastu un pačalot ar draugiem. Palīdzēju atkal savākt kartiņas ar sveicieniem U-20 puišiem, arī māksliniekiem.. Arī sev. Jā, arī man ir 9 kartiņas no 8 cilvēkiem.. :) Fantastiski viss šķita. Un šķiet joprojām. Patika arī visu laiku lūgties visādas mantas, lietiņas no visiem stendiem. Man pat izdevās nejaušam garāmgājējam izlūgties saldējumu. Ak, es.. :D Ap plkst. 2.30 aizgāju gulēt, lai jau 10 atkal būtu uz strīpas un varētu iet kaitināt draugus pastā..
Nu šis ir tas karogs
Svētdien tā arī pamodos, savedu sevi kārtībā, cik nu bija iespējams un atkal devos baudīt pozitīvismu. Arī svētdienā no pasta nekur tālu netiku, laikam iemīlējos. Ko vēl es darīju svētdien? Gribēju aiziet uz Inokentiju Mārplu, bet neaizgāju, jo bija jāpļāpā ar Tuborg telts foršajiem pārdevējiņiem, kā arī superīgajiem no Express Pasta.. Visu svētdienas dienu laikam klaiņoju pa teritoriju viena. Toties telšu pilsētiņā uztaisīju jaunu festivāla karogu, arī mūzikas instrumentus.. Ha, un vēl es biju 4. vietā Papardes Zieda rīkotajā konkursā. Tāds pārsteigumiņš.. Nu jā, no manis visi manējie nemitīgi kaut kur pazuda. Vai vienkārši aizgāja. Nu nekas, man interesanti bija tāpat. Svētdienā biju arī aizgājusi uz improvizācijas teātra studiju "Art-i-šok". Tiesa, aizgāju tikai uz beigām, ko, patiesībā, nedaudz nožēloju. Bet dzīvē gadās arī tā. Turpināju staigāt pa teritoriju un tamlīdzīgi. Vēlāk ēdu Woki - Toki pie Michael Kiwanuka mūzikas. Skaisti. Starp citu, pirmo gadu vairākas reizes pirku ēdienu Positivus'ā.. Ā, jā, tas tāpēc, ka iemīlējos telšu pilsētiņas Woki-Toki pārdevejiņā. :DD Nu kā tad. Labi, turpinot par svētdienu - gāju uz vēl vienu The Sound Poets koncertu, atkal pirmā rinda, atkal vidus. Super skaisti, nu, kā jau The Sound Poets, ko tur gari runāt.. Toties pēc tam nemaz negribot aizgāju uz The XX. Pusnaktī, vēl pirms The XX nodziedājām Mārcim "Daudz baltu dieniņu", jo kādam palika 27! Sēdējām atkal turpat kāpās. Nu labi, gulējām. Ļoti laba mūzika, lai iemigtu. Tā nu viss izbeidzās man. Aizgāju uz telšu pilsētiņu un viss dzinulis bija pazudis. Aizgāju gulēt. Pirmdienā pamodos un sāku jau kravāties. Jā, šogad varbūt pietrūka tā vienkāršā sēdēšana telšu pilsētiņā līdz plkst. 16.00, bet dzīvot jau var.  Jā, un vēl visu festivāla laiku bija baigais vējš, bija vēss un telts arī visu laiku bruka kopā, bet tie jau tikai tādi mazi mīnusiņi, plusu bija vairāk.. :))
Lieki piebilst, ka festivālā satiku daudz paziņas, draugus.. Iepazinu jaunus ļautiņus.. Ak, festivāls , protams, bija izdevies! Un ļoti skaists. Un pozitīvs. Un *visi labie vārdi*.

Nu, ja tu šo izlasīji, tu esi foršs, tu man patīc, jo tev interesē, kā man gāja! :)
Paldies par uzmanību, Ance
Centrā mans. Protams, ka man tāpat piezvanīja. :D
Šeit redzamas ziņas Positivus rīkotājiem, manējo arī redz, jeej (bilde no instagram, ja nemaldos)






piektdiena, 2012. gada 28. decembris

Padauzīties

Sveicināti manā valstībā!
Sākšu ar ziņu, ka man nav daudz laika, jo jādodas uzpost māja, tāpēc es nezinu, ko un kā lai raksta. Es vispār nezinu, kāpēc rakstu šo. Ak, es!
"Un ja sliktie tevi pieķer 
Vienā apakšveļā,
Tad tu zini – esi pirmajā vai kārtējā savas dzīves 
strupceļā."
 
Labi, apnika, vajadzēja man vienkārši. Ko. Ai, viss, labi čau, uzredzēšanos, adios, bye! 

pirmdiena, 2012. gada 17. decembris

sestdiena, 2012. gada 15. decembris

pirmdiena, 2012. gada 23. jūlijs

Vozitibus

ČAU
Tā kā man ir ļoti liels slinkums kaut ko rakstīt šeit, bet ir vajadzība, es rakstīšu ļoti lēni. Ja palikšu dzīva.
TĀTAD. Šogad biju Positivus festivālā otro reizi. Jau atkal tas iekaroja manu sirdi un prātu. Aknu šogad tam nesanāca iekarot. Skumji, es zinu...Vakar atgriezos mājās. Šīs 4dienas bija brīnišķīgas un paskrēja, ja godīgi, ļoti, ļoti ātri. Viss bija baigi forši un tad nu mēģināšu visu sīki jo sīki aprakstīt, kas un kā.
Ceturtdienas vakarā, plkst. 19.16 izbraucām ar automobīli no mājas un bijām gatavi doties un iekarot Salacgrīvu. Braucām šoreiz šādā kompānijā - Reinis, Linda, Mārcis, Miks un es, Ance. Šoferēja Mārcis, kas arī bija baigi labi, jo bija baigi labi, ka mums bija auto un tā. Iebraucām Salacgrīvā un visi bijām priecīgi, un izskanēja arī frāze: "Beidzot esam mājās!". Braucām, braucām, iebraucām stāvlaukumā pie telšu pilsētiņas. Tikām diezgan tuvu telšu pilsētas teritorijai, jo mēs jau esam tie laicīgie ļaudis. Pulkstens bija kādi desmit, varbūt, un mēs ieradāmies. Mazā rindā tomēr bija jāpastāv, bet nekas, tā tam laikam jābūt. Telšu pilsētā jau bija daudz cilvēki - daudz vairāk nekā pagājušogad, bet tas jau netraucēja mums apmesties Baltās kafijas ielas vidū un sākt piedzīvojumu! Nometāmies, sakārtojām visu, tad jau pienāca arī pusnakts, man viss apnika, ielīdu teltī. Manī nebija ballītes, bēdīgi, es zinu.. Bet es te arī varu apskaidrot, kāpēc tā. Viss ir ļoti vienkārši - pagājušonedēļ biju plostu braucienā, 1dien pamodos ar anormāli sāpošu kaklu un temperatūra ar bija. Visu laiku slimoju, 3dien sāku dzert antibiotikas. 4dien vēl bija temperatūra, bet nu labāk bija, tā nu es aizbraucu.. Man bija mērķis, bet es to nesasniedzu - aiziet paklausīties kā Egons Reiters kapā mūziku, bet es nevarēju, bija vēl grūti un jā, kaut kā tā. Bet tas nekas, jo es jau tāpat īsti negulēju un dziesmas dzirdēju arī teltī! Ok. Nākamajā rītā piecēlāmies ap pus deviņiem, ja nemaldos, bet gan jau maldos.. Katrā ziņā pamodāmies, piecēlāmies, uzēdām, neko nedarījām, vienkārši čillojām, laiks paskrēja ātri. 12tos vērās vaļā festivāls. Tad nu laikam ap pus1 gājām un ar Kauliņu (LINDA TĀ IR) dabūjām simts mantiņas, balviņas un lietiņas. Bija arī Nokia baloni, tajos bija hēlijs, bija arī smukas balsis mums.. Man bija apgleznotas kājas ar jautājuma zīmēm un arī ar manu telefona numuru. Cool. Gājām, staigājām un visādi tā.. Nu, ja godīgi, tad šis ieraksts nemaz nebūs tik garš, kā man likās. Neaizgāju arī uz visiem koncertiem, uz kuriem gribēju. A tāpat jau bija jautri. Galvenais, ka biju uz Astro'n'out, King Charles, Ewertiem, Tomu Grē un The Sound Poets. Tā, lūk! Es vispār esmu normāls čalis. Nu smieklīgi, nav, ko teikt! Festivāls atkal izdevies. Ballīte super. Cilvēki super. Es super. Viss super!
Un pats galvenais, ka man ir hennas tetovējums. Kas tajā attēlots? Vienradzis!!!!! :)))))))))))
Labi, bet, ja man jautātu, kurš festivāls man patika labāk - šis vai pagājušais, es laikam teiktu nezinu. Bet nē, laikam jau pagājušais bija labāks. Kāpēc? Jo tas bija foršs pirmais iespaids par visu, vispār pirmais fests, es nezinu! Šogad kaut kas pietrūka. Varbūt slimības dēļ man pietrūka iekšējais dzinulis. Nu neko. Es tad nu atkal gaidīšu nākošo festivālu, kas man būs jau trešais, un aiziet! :)
Man ir arī lelle - zeķe ar actiņām un degunu. Mīlīgi.;D
ok, līdz kaut kad. Bučiņas un lūdzu piedodiet, ka kaut kā nesanāca tik sīki izstāstīt, kā pagājušogad. :)

piektdiena, 2012. gada 1. jūnijs

Vai redzi, kā bite pa ziedu ceļu iet?

Jā! Nu čau!!
Vienradžu kuģis
Pienenes noziedējušas laikam
Ir pašas, pašas pavasara beigas. Šodien beidzās skola, jā, 31. maijs ir šis maģiskais datums, kad noslēdzās mans pirmais gads Rīgas 64. vidusskolā. Vienkārši KO. Kāpēc viss notiek tik ātri?? Negribu, negribu, negribu mācīties 11. klasē! Jo es zinu, ka nākamais būs beidzamais gads. Es negribu pieaugt, nē, nē, nē!!!!!!!!!!!  Bet ja tā nopietni - šis gads bijis jauks. Neskatoties uz to, ka daudz jāmācās (ko gan es tāpat nedaru), ir notikušas daudz jaukas lietas sākot jau ar daudz, ļoti foršu cilvēku iepazīšanu un beidzot ar to pašu. Ir tik jauki, kad tevi pieņem tādu, kāds esi. Zinu, ka daudziem besīju, bet tāda jau ir tā mana sūtība šaisaulē  - būt kaitinošai kā pie auss sīcošam odam. Nu, un es arī netaisos mainīties. Varbūt vienīgi drusku, ja būs nepieciešams. Esmu pavisam savādāka, bet tajā pat laikā tāda pati kā visi citi. Nav laika pieaugt un saprast lietu nopietnību tā līdz galam. Nu dažreiz jau uznāk kaut kāda apgaismība, ka nē, tā nevar vairs, bet tā pazūd tik pat ātri, kā iemīti pēdu nospiedumi zemē, kurai pāri skalojas jūras ūdens. Tā nu es dzīvoju. Pa gaisu un ar putniem. Bet ko man citu darīt? Gaisā jau nekā cita nav kā tikai putni. Tā, lūk! Gribu ātrāk tikt vasarā, bet pavasara trakums mani tur vēl tajā visā iekšā. Šodien atkal iemīlējos arī Dzintarā Čīčā. Bet nejau tajā, kas ir tagad, bet gan tajā 8-10 gadus vecajā puisītī, kas dzied 'Tu esi vasarā'.
Ziniet, man ir miljons, ko rakstīt, bet es nezinu, ar ko lai sāk, tāpēc domāju, ka varbūt arī varu nesākt. Es nezinu:D

Manas mājas! Beidzot! Es esmu really latvietis.
Vasara solās būt baigi jaukā, jūnijs pilns, jūlijs pa pusei, augusts mazliet brīvāks. Tā kā lūdzu, gaidu piedāvājumus un spontānas izderības no Jūsu puses. Love you.